Izrādās, ka jau gandrīz mēnesi esam Kazahstānā (interesanti, kur tas laiks paskrēja?! :o ).
Pēc vairākkārtējiem lūgumiem no mājāspalicējiem, beidzot pārvarējām slinkumu (ak Dies, ak Dies, cik mums tas grūti bija...) un esam apņēmības pilni jums paziņot par mūsu dienām (un nedienām, protams) Almati.
Sāksim ar to pašu galveno, kā dēļ mēs vispār šeit atrodamies (vismaz formāli) – studijas. Protams, viss notiek – esam veiksmīgi atlasījuši 5 kursus, kuros nu smeltin smeļam dažnedažādas gudrības (Vika ieķiķinājās, kad es šito rakstīju – nezinu kapec?!)!
Vispirms nāktos jūs iepazīstināt ar šejienes kursu atlases sistēmu. Nē, te tā viss nav, ka tu, uzcītīgs un pacietīgs students būdams, sēdi mājās un, strauji tuvojoties semestra sākumam, ar apbrīnojamu regularitāti ieej sadaļā „Interaktīvais nodarbību grafiks”, lai beidzot noskaidrotu, kādas zinību virsotnes tev lemts sasniegt jaunajā semestrī. O, nē, šeit tu pats esi savas laimes kalējs. Ko tas nozīmē? Elementāri Mendelson (joprojām atceramies vīrieti no „Gribi būt miljonārs?”, kurš izkrita pirmajā jautājumā, aizstājot Vatsona vārdu ar veco, labo Mendelsonu :D ) à nedaudz novirzījāmies no idejas, ne?! :p
Tātad, katrs pats šeit nosaka, cik daudz mācīties un ko mācīties. Vienīgais ierobežojums – semestrī nedrīkst ņemt vairāk par 6 kursiem. A pārējais – nu mācies, ko gribi (te var apgūt kā studiju kursu arī jogu :p ). Mēs ar Viku izvēlējāmies apgūt šādus kursus: „Asian Security: Theory and Practice”, „Central Asia in Global Politics” (pie pasniedzēj vārdā Nargis (uzdevums jautrajiem un atjautīgajiem – uzmini nu, vai tas ir sievietes vai vīrieša vārds)), „Domestic Politics and Feoreign Policy of Post-Communist World” (Zhars (jā, tas ir vārds) mums māca šādas gudrības); „Natural Resource Management” (to mums viens kanādiešu onka māca) un visbeidzot, atmetot cerības par iespēju apgūt franču valodu (jo pasniedzējai ir pilnīgi pie vienas vietas, ka mācības šajā augstskolā vispār notiek angliski, ne krieviski), izvēlējāmies papildināt zināšanas (Vika saka: „Ko tu tur gribi papildināt?! Nekā taču nebija”) kursā, kas saucās „Petropolitics”.
Visā visumā būtiskas atšķirības no ViA nav (tāpat ir daudz jālasa à galvenā līdzība). Nozīmīgākais ir tas, ka mēs patiešām daudz jauna uzzinām par CA (Centrālāziju) un Āziju kopumā. Beeeeeet... (protams, ka mums atkal pūriņā ir aizķēries viens „bet”). Vislabākais ir tas, ka var uzzināt daudz jauna par Eiropu (no studentiem, protams). Izrādās, ka Eiropas valsts ir tāda valsts, kur lieto tikai Eiro (saņemiet briti, zviedri, norvēģi un visi pārējie, kas nelieto Eiro – ne velna jūs neesat Eiropā), Eiropas valstīm vispār nav savu nacionālo interešu (mēs visi esam viena liela, laimīga ģimene, kur nekādu savtīgu interešu nevienam nav). Un vispār – Eiropa ir tikai tāds Āzijas piedēklis. Protams, protams, protams, draudziņi, saturieties, jo, izrādās, ka Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas visi sāka runāt tikai angliski (You don’t say, eh?!). Un, jā, daži nemaz nezina, ka Baltijas valstis bija inkorporētas PSRS, savukārt citi uzskata, ka Polija joprojām ir ceļā uz pievienošanos ES! Un vispār, rodas iespaids, ka jaunieši Eiropu uztver kā kaut ko ļoti ideālu, kurā visi ir laimīgi, nabadzību nepazīst un vispār – Eiropa, tas ir kaut kas WOW!
Dažkārt īsti nezinām – smieties vai raudāt par dzirdēto (biežāk gan klusiņām nohihinamies).
Tā kā piedzīvojumu mums te hroniski „pietrūkst”, tad nolēmām iesaistīties vēl vienā avantūrā – pieteicāmies par brīvprātīgajiem 7. Āzijas ziemas spēlēs. Pasākums vērienīgs, visa pilsēta ir aplīmēta ar sniega leopardiem (interesanti, kurš tos pēc tam kasīs no māju sienām nost?!), aizklāts pat Nursultana citāts Republikas laukumā (interesanti, Nursultans ir par tādu nekaunību informēts?! :o ). Nolēmām, ka arīdzan gribam būt daļiņa no lielā pasākuma, kas ir tik vērienīgs, cik haotiski organizēts, ka būtu grēks par to nepastāstīt. Sākās viss jau mūsu pašu KIMEP, kur izlasījām, ka tiek meklēti jaunieši ar teicamām angļu valodas zināšanām (o, jā, atbilstam, tātad varam pieteikties). Studiju daļā mūs piereģistrēja, apjautājās par apģērba un apavu izmēriem un nosūtīja uz „štābu” (piekodināja, lai ņemam līdzi 2 bildes, CV angļu valodā un pasi (Vikas pase vēl tajā laikā kaut kur siroja pa Migrācijas departamentu)). Ieradāmies „štābā”, kur, protams, visi izliekas, ka reģistrācija augstskolā ir vispār kaut kam derīga – jāreģistrējas pa jaunam (un CV nevienam nevajag). Labi, piereģistrējāmies, atdevām fotogrāfijas – teica, lai gaida, kad zvanīs. Nu i gaidījām. Piezvanīja. Bet tikai Didzim (pirms tam vairākkārt ap 2iem naktī Vika no štāba saņēma dažādus zvanus, kas bija adresēti dažādiem cilvēkiem, piemēram, prorektoram (kurš normāls prorektors gan guļ 2os naktī, doh?! :D)). Tā nu Didzis (Vika piekrita sastādīt kompāniju) devās norunātajā laikā uz štābu – uz pārrunām (pārnervozējis jēgu, ka viņam liks atbildēt uz dažādiem sarežģītiem jautājumiem krieviski). Uz vietas nolēmām, ka, sūds ar visu, Vika ar vnk aizies uz pārrunām (jo zaudēt tač nav ko). Pārrunas nopietnas (Didzim par laimi angļu valodā) – 2x vajadzēja stāstīt, kas mēs esam, ko sagaidām no spēlēm un ko mēs gribam darīt pēc 5 gadiem (visiem tas te baigi interesē). Pārbaudi izturējām, darbā pieņēma. Vienīgā problēma – vajadzētu atnest bildes, lai var caurlaides uztaisīt. Mēs izbrīnīti – kā, bildes taču atnesām, kad atnācām pieteikties.Nu ko, sākam meklēt mūsu pieteikumus (kuri vnk ir izmētāti pa dažādām telpām BEZ jebkādas loģikas). Izrādās, Vikas pieteikums vispār ir pazaudēts (kāds pārsteigums :D) un nevienu neinteresē, kāpēc Vika ir nākusi uz pārrunām, ja viņas pieteikuma nemaz nav. Tikām nozīmēti pie viesu sagaidīšanas lidostā un pavadīšanas uz lidostu, bet, jāgaida, kad zvanīs. 2x aizgājām uz „mācībām”, kur nosēdējām pusi dienu štābā, bet tā arī neviens nevarēja izdomāt, ko tad īsti (un kam) vajadzētu mums iemācīt. Kā tas viss beidzās? Izrādās, lidostā strādāt mēs nevaram, jo neesam pilsoņi, formas mums netiks piešķirtas, jo gluži vienkārši beidzās (par to sirds visvairāk sāp, jo formas tiešām smukas un labas), savukārt mūsu darba pienākumi ir izpildāmi 5 minūtēs (pārējo laiku vnk sēžam štābā un izmantojam interneta piekļuves pakalpojumus). Jā, organizācijas (vai, drīzāk, dezorganizācijas) līmenis šeit ir unikāls. Nu, nekas, vismaz dabūjām caurlaides, ar kurām bez maksas varam braukāt sabiedriskajā transportā, kā arī iekļūt visās sacensību norises vietās bez maksas.
Kopumā varam droši apgalvot, ka esam ļoti apmierināti ar savām apmaiņas studijām. Jā, varbūt palasot mūsu ierakstus var šķist, ka viss ir briesmīgi, bet tā nebūt tas nav. Uztveram visas dīvainības ar humoru (tāpat cenšoties par tām pastāstīt arī jums), turklāt par visu uzrakstīt nemaz nav iespējams (jo ir ļoti, ļoti daudz pozitīvu iespaidu un emociju).
Pilsēta skaidrā laikā ir patiešām skaista, jo visapkārt ir sniegoti kalni, cilvēki ir ārkārtīgi atsaucīgi, sabiedriskais transports lēts (+ interesanta privāto takšu sistēma), izklaides iespējas dažādas, bet, kas ir pats interesantākais – viss šeit ir TIK ļoti atšķirīgs no mūsu ierastās eiropeiskās vides.
Vika saka, lai rakstu „čmok-čmok”, jo mums drīz jāpošas doties svinēt Tesas no Spānijas jubileju!
Tad nu – čmok-čmok un līdz nākamajai reizei!
V&D
