"Jūsu bagāžai vajag vīzu" jeb dodamies uz Almati!

Salem, mīļie lasītāji (ja kāds vispār lasīs šo)!

Ir pienācis laiks jūs painformēt par mūsu dzīvi pēdējo dienu laikā.

Tātad, 4.janvāra rītā sajūsmas un entuziasma pilni ieradāmies lidostā, lai dotos tālajā ceļā. Protams, tie taču nebūtu mēs (ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, mēģinot nokļūt apmaiņas studijās), ja kaut kas jau no paša sākuma nenoietu greizi! Greizi? Es atvainojos - pilnīgā dimbā!
Savlaicīgi pieejot pie smaidīgajām lidostas darbiniecēm un mēģinot piereģistrēties lidojumam līdz Almati (caur Maskavu), atklājās, ka, āreče, tas nebūt nav tik vienkārši (lidostas darbinieču prāt - pat neiespējami)! Izrādās, ka mūsu bagāžu nevar reģistrēt abiem lidojumiem, t.i., to var iereģistrēt tikai līdz Maskavai, kur to pēc tam vajag paņemt un reģistrēt pa jaunam! Beeeeet... (protams, ka vienmēr ir kāds "bet"), protams, ja Jums, mazie lasītāji, nav Krievijas vīzas, tad jūs varat uz galvas nostāties un apgriezties, bet bagāžu jūs nevarēsiet pārreģistrēt. Ko mums ieteica darīt? Elementāri - lidot tikai ar rokas bagāžu (dooooh, ar to taču pilnīgi pietiek, lai 5 mēnešus izdzīvotu Kazahstānā) vai arī sūtīt pa pastu (nuja, cik tad varētu maksāt 40 kg nosūtīšana pa pastu?!).

Nu ko, neies krastā! Kad līdz lidojuma reģistrācijas beigām atlikušas nepilnas 10 min (gluži kā vislabākajās ASV asa sižeta filmās, kad bumba teju, teju sprāgs...) mums iesaka nesties pie Aeroflot pārstāvjiem Rīgas lidostā. A tur tante mums saka to pašu - taču lidojiet tikai ar rokas bagāžu (mēs laikam vienīgie nesaprotam, cik loģiski ir 5 mēnešus pavadīt ar mantām, kas ieliktas rokas bagāžā). Izskaidrojam situāciju, ka pirms tam zvanījām uz Krievijas vēstniecību, kur mūs informēja, ka, ja nelienam ārā no transfēra zonas, tad vīza NAV vajadzīga! Un, iedomājieties mūsu naivumu, Areoflot kundze paziņo, ka vīzu taču nevajag mums, bet gan mūsu bagāžai (nuja, cik loģiski, kā gan mums tas pašiem neienāca prātā)! Nu neko, izbļaustījāmies gan uz kundzi Rīgā, gan uz onku Maskavā, bet savu tomēr panācām - mums ļāva lielo bagāžu ienest lidmašīnā, nereģistrējot to! Skrienam lejā ar priecīgu vēsti, lai tik reģistrē mūs lidojumam, a tur dāmas: "Izņemiet visus šķidrumus no somas!" Tā nu atvadījāmies no suvenīros sagādātajām Balzāma pudelēm (uuuun šampūniem un dušas želejām). Turpinot asa sižeta motīvu, pa galvu, pa kaklu nesāmies uz lidmašīnu (Vika pārspēja pati sevi, spējot palidot ar 20kg uz muguras), bet (...dramatiskais moments - būs vai nebūs)... uz lidmašīnu paspējām.

Domājiet ar to viss beidzās?! O, nē! Laimīgi aizlidojuši uz Maskavu, sākām aizvadīt savas 10 stundas līdz lidojumam uz Almati. Pagulējām, pasērfojām internetā (pēdējo reizi), uzspēlējām "durakus" ar meiteni no Novosibirskas un tad jau bija klāt lidostas darbinieku noteiktais laiks, kad bija jādodas risināt savas bagāžas nedienas (līdz lidojumam atlikušas 4 stundas). Laika it kā gana...tā arī izrādījās - it kā. Pusotru stundu nosēdējuši pie krievu tantes, kas ik pa laikam ievaidējās par to, kāpēc mēs neiereģistrējām bagāžu Rīgā (o, jā, krievu kundzīte, roku liekot pie sirds, apgalvoja, ka ar bagāžas iereģistrēšanu jau nu problēmām gan nevajadzēja būt), saņēmām norādi - doties un gaidīt kādu citu kundzīti, kas pie mums vēlāk atnāks. Labiņi! Sēdējām un gaidījām. Līdz lidojumam atlikušas 2 stundas, bet neviens lidostas darbinieks pie mums nenāk (protams). Palikusi pusotra stunda līdz lidojumam - beidzot uzrodas ilgi gaidītā kundzīte, kas savāc pases un liek gaidīt (atkal). Līdz lidojumam atlikusi stunda - tante beidzot uzrodas un paziņo, ka bagāžu atkal nesīsim kā rokas bagāžu, bet viņa tikmēr aizskries mūs iereģistrēt lidojumam (jā, arī iereģistrēti mēs nebijām - tas tā, lai lielāks stress). Līdz lidojumam 45 minūtes - tantes vēl nav. Līdz lidojumam 40 minūtes - uzrodas tante (slava bogu) ar biļetēm rokās. Mēs - laimīgi. Gaidām. Viss ir lieliski līdz brīdim, kad jādodas jau iekšā lidmašīnā, kad stjuartes, ieraugot mūsu paunas, satraukti noelšas: "kāpēc mēs bagāžu neiereģistrējām?!" Tā vien gribējās atrūkt pretī: "A vot, negribējās!" Protams, lidostas tante visu bija saskaņojusi ar Air Astana pārstāvjiem, bet ne ar stjuartiem lidmašīnā. Par laimi, drīz vien problēma tika novērsta un mēs tikām ielaisti lidmašīnā. Jā, nu jau ir pavisam droši - uz Almati mēs dodamies, lai tur plīst vai lūst.

Pats lidojums - 4,5 stundas. Šķietami ilgi, bet nebija nemaz tik traki. Jā, uzteicama ir Air Astana apkalpošana lidmašīnā (ja kāds airBaltic pārstāvis šo lasa - lūdzu, aizbrauciet un paskatieties!): lidojuma sākumā katram pasažierim (ieskaitot mūs - ekonomiskās klases mirstīgos cilvēciņus) tiek iedalīta dāvana no aviokompānijas: ceļojuma komplektiņš ar mini zobubirtsi/zobupastu, "miega brilles" un zeķes (Vika joprojām ar baudu tās uzvelk, ejot gulēt >>> par to pastāstīsim nākamajā rakstā, kāpēc Vika tā kaifo). Lidojuma laikā gan pabaroja, gan filmu iedeva paskatīties (varēja arī mūziku paklausīties). Nu, viss kā pie cilvēkiem! :)

Neraugoties uz lidmašīnas aizkavēšanos par nepilnu stundu, mūs pacietīgi sagaidīja KIMEP šoferītis, kas mūs aizvizināja līdz kojām, kur sākās jauni piedzīvojumi! Bet tie ir tik iespaidīgi, ka prasās atsevišķu rakstu uzdrukāt! Drīzumā būs.

Lai nu kā, galā esam un tas ir pats svarīgākais. Pārējais jau ir piedeva, par kuru nāvīgi neiespringstam.

V&D